Dators (no angļudata processor - datu apstrādātajs) ir iekārta, kas apstrādā datus pēc iepriekš definētas procedūras. Datori ir konstruēti no komponentiem, kas veic vienkāršas, iepriekš noteiktas darbības. Šo komponenšu savstarpējā saziņa ļauj datoram veikt informācijas apstrādes procesus. Pareizi sakonfigurēts (ieprogrammēts) dators spēj risināt noteiktas problēmas, kā arī būt lielākas sistēmas sastāvdaļa. Pareizi sakonfigurētām datoram padodot ievaddatus, programma tos apstrādā, un dators spēj atrisināt problēmu vai prognozēt sistēmas uzvedību.
Pirmie datori bija tīri mehāniski. 1930. gados telekomunikāciju industrijā parādījās releji, bet 1940. gados jau tika uzbūvēi pirmie tīri elektroniskie datori izmantojot radiolampas. 1950. un 1960. gados tās tika aizstātas ar tranzistoriem, , bet 1960. gadu beigās un 1970. gadu sākumā parādījās pirmās mikroshēmas.
Šobrīd zinātnieki mēģina radīt optiskos datorus, kas elektrības vietā izmantotu gaismas signālus. Tiek pētītas iespējas izmantot datorikā bioloģiskās DNS. Radikāls solis datoru attīstībā būtu kvantu datoru izveide.
Kā datori strādā
Kaut arī datoros lietotās tehnoloģijas ir radikāli mainījušās kopš pirmo datoru parādīšanās 1940. gados, praktiski visi mūsdienās lietotie datori ir balstīti uz fon Neimana arhitektūru.
Lai dators varētu veikt kādu darbību, tā atmiņā visu laiku ir jābūt ielādētai kādai programmai. Parasti (tipiskos datoros) šāda programma ir operētājsistēma. Operētājsistēma nosaka, kuras programmas darbināt, kad un kādus resursus (piemēram, atmiņu) tām piešķirt. Operētājsistēma arī nodrošina aparatūras abstrakcijas slāni, kas nodrošina iespēju vienā datorā veidotas programmas darbināt uz citiem datoriem.
Vēsture
500 gadu pirms m.ē. - Ķīnā parādas mūsdienīgāks abaka variants ar skaitāmajiem kauliņiem uz auklas.
1492. — Leonardo da Vinči kādā savā dienasgrāmatā uzzīmeja skici savai skaitāmajai mašīnai ar desmit zobu zobratiem. Lai arī ierīce pēc šiem rasējumiem tika izveidota tikai XX. gadsimtā tā izrādījās darboties spējīga.
1623. — Vilhelms Šikards, Tjūbigenas universitātes profesors, izveido ierīci uz zobratu pamata, tā tiek saukta par skaitošo pulksteni. Vai ši ierīce tika izveidota profesora dzīves laikā tā arī nav zināms, bet 1960 gadā tā tika izveidota un izrādījās darboties spējīga.
1642. — Blēzs Paskāls izveido pirmo reālo un zināmo mehānisko skaitļotāju . Ierīce saskaitīja un atņēma. Paskāls izveidoja virāk kā desmit šādas ierīces, bet saglabājušas ir tikai 8.
1673. — slavenais vācu filozofs, matemātiķis Gotfrīds Vilhelms Leibnics izveidja mehānisku kalkulatoru, kurš varēja izpildīt visas četras darbības.
1723. — vācu matemātiķis un astronoms Kristians Ludvigs Herstens uz leibica darbu pamata izveidoja aritmētisko mašīnu. Mašīna spēja ievērot darbību secību un tai bija paredzēta iespēja pārbaudīt ievadītos datus.
1786. — vācu inženieris Johans Millers izvirza ideju par specializētu kalkulatoru logaritmu tabulēšanai ar dažādām metodēm.
1938. — vācu inženieris Konrāds Cuze uzbūvēja savu pirmo mašīnu un nosauca to par Z1. Tā bija pilnīgi mehāniska programējama mašīna. Tas bija izmēģinājuma modelis un nekad tā arī netika izmantots praktiskā darbā. Tās atjaunotā versija glabājas Berlīnes Tehniskajā muzejā. Tajā pašā gadā Cuze sāka veidot Z2.
1941. — Konrāds Cuze izveido pirmo skaitļotāju Z3,kuram piemita visas mūsdienu datora īpašības
1942. — Aiovas štata universitātē(Iowa State University) Džons Atanasofs ( John Atanasoff) un viņa aspirants Klifords Berijs (Clifford Berry) izveidoja(precīzāk, izstrādāja un sāka montēt)pirmo ASV elektronisko skaitļojamo mašīnu(Atanasoff-Berry Computer — ABC). Kaut arī šī mašīna tā arī netika pabeigta, tomēr tā atstāja lielu iespaidu uz Džonu Močliju , kurš pēc 2 gadiem izveidoja IBM ENIAC.
1943. gada sākumā pirmā amerikāņu skaitļojamā mašīna MARK 1 izgāja visas pārbaudes.
1943. gada beigās tika izstrādāta speciālā skaitļojam`mašīna Colloss . Mašīna darbojās atšifrējot fašistiskās Vācijas ziņojumus
1944. — Konrāds Cuze izstrādāja vēl ātrāku datoru Z3